Tas ir mūsdienīgi!

 

Eiropiešu dzīvesveids vēl aizvien ir atkarīgs no degizrakteņiem. Miljoniem gadu gaitā tie ir izveidojušies no aizvēsturisko mežu atliekām.

 

Pazemē ļoti ilgā laikā un spiediena ietekmē koku atliekas pamazām pārvērtās milzīgos naftas, dabasgāzes un akmeņogļu laukos. Tomēr jau tagad ir izlietota puse no šiem resursiem, un dažos gadu desmitos tie izbeigsies pavisam.

 

Tāpēc Eiropai jāiemācās izmantot enerģiju no drošiem un neizsīkstošiem avotiem, un tādu enerģiju var iegūt no Saules, vēja, ūdens un augiem.

 

 

Atjaunojamā enerģija nav nekas jauns. Jau pirms gadu simtiem ēkas projektēja tā, lai tās uztvertu saules siltumu. Apkures krāsnis un plītis ēdiena gatavošanai kurināja ar malku. Vēja enerģiju izmantoja vējdzinavās miltu malšanai, kā arī preču un cilvēku pārvadāšanai tālos jūras braucienos, kuros devās lieli burukuģi.

 

 

Atjaunojamās enerģijas resursi varbūt arī nav mainījušies, toties tehnoloģijas — ir. Modernās vēja turbīnas ir ļoti efektīvas, tās ar elektrību apgādā tūkstošiem ēku Eiropā un neizdala oglekļa dioksīdu, kas izraisa globālo sasilšanu.

 

 

Arī saules enerģijas nozīme aizvien pieaug. Saules kolektoros izmanto saules fotoelementus, kas izgatavoti no īpaša veida silikona. Tajos saules gaisma tiek pārvērsta elektrībā.

 

 

Saules siltumenerģiju izmanto apkurē un ūdens sildīšanā. Augšējā attēlā redzamās caurules ļoti efektīvi absorbē saules siltumu un pa cauruļvadiem novada to uz ūdenstvertni.

 

Saules enerģiju var izmantot ļoti dažādos veidos. Apskati saites un fotogaleriju, un tu uzzināsi, kādos!

 

 

Hidroenerģijai ir svarīga nozīme daudzās Eiropas valstīs, jo sevišķi Skandināvijā. Ar dambju palīdzību izveido ūdens rezervuārus. Ūdens krīt lejup pa stāviem cauruļvadiem un darbina turbīnas, kuras ražo elektrību. Arī šī enerģija ir atjaunojama, un tās ieguvē neizdalās oglekļa dioksīds.

 

Visdaudzveidīgākais atjaunojamās enerģijas veids ir biomasa — enerģijas ieguvei paredzētas bioloģiskas izejvielas. Biomasas avoti ir visdažādākie, arī mežsaimniecības un pārtikas atkritumi, dzīvnieku izcelsmes atkritumi un enerģijas kultūras.

 

 

Tāpat kā dabas spēki aizvēsturiskos mežus pārveidoja naftā, akmeņoglēs un dabasgāzē, ar moderno tehnoloģiju palīdzību biomasu var pārvērst cietā, šķidrā vai gāzveida kurināmajā.

 

Koksni, salmus un enerģijas kultūras var sadedzināt spēkstacijās, tā iegūstot elektrību un siltumu.

 

Kūtsmēslus, lauksaimniecības un mežsaimniecības atkritumus var pārvērst biogāzē. To savukārt izmanto siltumenerģijas un elektrības ieguvei un kā degvielu transportlīdzekļiem.

 

 

Fermentāciju izmanto, lai no graudaugu kultūrām un cukurbietēm iegūtu bioetanolu. Destilācijas process ļoti līdzinās tam, kuru lieto stipro alkoholisko dzērienu ražošanā. Iegūto etanolu var atšķaidīt ar benzīnu vai uzreiz izmantot kā degvielu īpaši pārveidotos dzinējos.

 

Biodīzeļdegvielu iegūst no rapša, saulgriezēm un citām eļļas augu kultūrām. Attīrītu augu eļļu atšķaida ar spirtu, tā iegūstot esteri. To var izmantot kā degvielu parastos dīzeļdzinējos.

 

Biodīzeļdegvielu un bioetanolu sadedzinot automašīnas dzinējā, izdalās oglekļa dioksīds. Tomēr to kompensē tas, ka augšanas procesā eļļas augi uzņem oglekļa dioksīdu. Tāpēc biodegvielas ietekme uz globālo sasilšanu ir nebūtiska.

 

Lai uzzinātu vairāk par biodegvielām un citiem atjaunojamās enerģijas veidiem, apskati saites, video nodaļu un fotogaleriju.